Dzintara diegi visplašāko pielietojumu rod Vācijā, nevis to izgudrotājvalstī Latvijā

Pagaidām Latvijā nav iekārtu, ar kuru palīdzību Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) doktores un uzņēmējas Ingas Ļašenko izgudrojumu - dzintara diegu - pārvērstu veiksmīgā tirgus projektā. Tekstilrūpniecība, kā arī Ļašenko pārstāvētā biotekstilrūpniecība Latvijā ir sliktā stāvoklī. Kopš PSRS laikiem situācija šajās nozarēs nav uzlabojusies un pagaidām arī nesola uzlabojumus. Tāpēc, mēģinot uzsākt izstrādājumu no dzintara diegiem komercializāciju, tiek apgūtas ārzemju iespējas. Ja Latvijas apstākļos izgudrotāja inovatīvās idejas vājā finansējuma un iekārtu trūkuma dēļ nereti paliek vien projekta līmenī, tad, piemēram, Vācija, kur notiek Ļašenko dzintara diegu ražošana, saviem zinātniekiem piedāvā plašas pašrealizācijas un izgudrojuma komercializācijas iespējas, intervijā aģentūrai LETA norādīja Ļašenko.

Dzintara pavedienu izgatavošana, sākot ar 2008.gadu, izpelnījās vairākas starptautiskās atzinības. Kas šo gadu laikā paveikts ar izgudrojumu? Kādas ir tā izmantošanas iespējas nākotnē?

 Parastie dzintara pavedieni, protams, jau ir tirgū. Piemēram, šalles ar dzintara pavedieniem. To ir iespējams ražot un pārdot. Šīs šalles apstiprinātas kā Valsts prezidenta oficiālā dāvana valsts viesiem, kā arī viesojoties citās valstīs. Mēs plānojam to piedāvāt dažādu zīmolu veikaliem Latvijā un ārzemēs. Dzintara pavedienus izmanto, piemēram, Edgara Dzalbes uzņēmums "Ambline". Tur dzintara pavedienus lieto vijumā ar linu un uz stellēm izgatavo šalles. Viņi tās pārdod vairākās vietās Rīgā un Ventspilī. Tas ir labs reprezentatīvais materiāls.

Ja raugās no medicīniskā skatpunkta, dzintaram piemīt antitrombogēnās īpašības. Tāpēc tiek domāts par asinsvadu implantiem ar šādām īpašībām. Principā visu laiku tiek domāts par dažādo dzintara ķīmisko īpašību pielietojumu.

 

Lai produkts nonāktu tirgū, jānotiek milzīgam procesam - viss materiāls, kas izmantojams medicīnā, ir jātestē - sākumā uz dzīvniekiem, tad - uz cilvēkiem. Lai dabūtu atļauju izgudrojumu izmantot medicīnā, vajag apmēram desmit gadus. Tāpēc pagaidām dzintara pavediens medicīnā nav izmantojami. Tirgū to varēs ieviest tikai pēc rūpīgiem papildu darbiem. Izgatavotu materiālu nedrīkst izmantot uzreiz pēc ķirurģiskām operācijām. Ārējai lietošanai gan saņemts atbilstošs sertifikāts.

 

Dzintaru visu laiku medicīnā izmantot nevar - tam piemīt stihiometrisks jeb mainīgs sastāvs. Tāpēc mums vajag vēl turpināt darbu un izgatavot sintētisko materiālu, kura bāze būs dzintars. Piemēram, izpētot, kāda ir dzintarskābes iedarbība uz šūnām. Mēs plānojam turpināt zinātnisko darbu un izgatavot jaunus pavedienus, kas nebūs tīri no dzintara, bet sintezēti.

 

Jums ir 2008.gadā reģistrēts uzņēmums, kas nodarbojas ar pētījumu un eksperimentālo izstrāžu veikšanu biotehnoloģijā. Kāpēc šāda prakse - sava uzņēmuma veidošana - nav plaši pieņemta zinātnieku vidū?
Mūsu valstī zinātnieki ir entuziasti. Bet, lai zinātnieks sāktu nodarboties ar uzņēmējdarbību, jābūt dubultam entuziasmam. Zinātnieki pēc savas būtības nav uzņēmēji. Zinātnieki var sēdēt un rakņāties formulās, meklēt sakarības. Bet sastādīt izdevumu tāmi viņi nereti vairs nevar. Ja zinātnieks savā kabinetā var pusdienu sēdēt un zīmēt formulas, tad uzņēmumā to darīt nevar - vajag risināt darba jautājumus. Tā kā manā uzņēmumā nav iekārtu, mēs tās nomājam ārzemēs. Tāpēc jebkura aizķeršanās te, Latvijā, bremzēs procesu arī tur. Sanāk gulēt un strādāt. Ir jābūt pilnīgai pārliecībai par to, ka uzņēmums darbojas kā labi atregulēts mehānisms. Tā diemžēl daudzi zinātnieki strādāt negrib. Vai arī trūkst attiecīgo zināšanu.

 

Vai situāciju varētu mainīt, jauno zinātnieku studiju programmās ietverot uzņēmējdarbības vai ekonomikas pamatzināšanu kursus?
Sarežģītākais ir nevis izgudrot un izveidot, bet pārdot. Ja ir izpratne par to, kā pārdot, tad viss būs labi - būs pelņa un virzība. Nav jēgas izgudrot, ražot, tajā ieguldot milzīgus līdzekļus, ja nav iespējas pārdot. Jo citādi var rasties problēmas, atdodot kredītus. Tāpēc studiju kurss nav veiksmes garants.

 

Ja uz izgudrojumu raugās no uzņēmēja skatpunkta - cik viegli perspektīvu jauninājumu realizēt reālā tirgus projektā?
Ražošana ir ļoti dārga. Piemēram, piecu tonnu dzintara pavedienu ražošana izmaksātu aptuveni 70 000 eiro. Vai daudzi zinātnieki to var atļauties? Daudzi projekti ir ļoti viltīgi - tie paredz piesaistītu līdzfinansējumu, tomēr tikai retais ir gatavs ieguldīt naudu idejā, jo uzņēmējam rezultāts ir nepieciešams uzreiz. To atļaujas darīt tikai tie, kas spēj saskatīt reālus rezultātus. Es kā firmas īpašniece esmu veikusi aprēķinus, cik izmaksā pavedienu ražošana, papildu priekšmetu, piemēram, kastīšu, iepirkšana. Esmu apzinājusi tirgu un noieta iespējas un tāpēc zinu, kas mani sagaida. Tāpēc situācijā, kad zinātnieki un uzņēmēji strādā dažādos virzienos, pozitīvs rezultāts ir izcili sarežģīti sasniedzams.

 

Par zinātnes tuvināšanu tautsaimniecībai runā regulāri. Bet cik viegli tas būtu panākams?
Jāsaprot, ka komersanti domā citādos kritērijos. Viņi nav ieinteresēti maksāt par ideju. Jābūt produktam. Tieši tāpēc projektiem ir jābūt saistītiem ar uzņēmumiem nepieciešamo, lai būtu skaidrs zinātniskās darbības mērķis, kas var rezultēties abpusēji izdevīgā produktā. Ir jābūt centrālajai regulācijai. Citādi nekas nemainīsies. Tomēr mūsu valstī ir nepatīkamas asociācijas ar reformām. Bet tās ir nepieciešamas. Esošā sistēma ir jāmaina. Tomēr tām nebūs ļoti sekmīga rezultāta, ja nenotiks arī rūpniecības atdzimšana.

 

Kad runā par attīstības iespējām, bieži vien uzsver nepieciešamību sekot Eiropas attīstīto valstu piemēram. Pēc kāda parauga būtu jāattīstās Latvijas zinātnei?
Daudzās Eiropas valstīs ir labi attīstīta saite starp zinātni un ražošanu, kā trūkst Latvijai. Piemēram, Vācijā izgudrotāji strādā zinātnisko darbu, kas nesaraujami saistīts ar ražošanu - šī ir labi pārdomāta sistēma. Āhenes Universitātes Tekstila institūtā tam atvēlētas blakus esošas ēkas, kur veiksmīgie izgudrojumi nonāk uz ražošanas lentes. Šāda sinerģija veicina progresu. Tur visi projekti atrodas valsts paspārnē - par zinātni atbildīgā ministrija katrai zinātniskajai institūcijai iedala konkrētas projektu tēmas ar paredzamiem rezultātiem. Ārzemēs vispirms skatās uz ideju no tās lietderības aspekta - cik ļoti tā būtu nepieciešama un lietderīga sabiedrībai. Tas vienmēr ir pirmais vērtēšanas kritērijs.

 

Kāda ir esošā situācija Latvijā?
Mums nav vienotas sistēmas. Kā arī projektu tēmas nosauc struktūrfondu dalītāji - un tad notiek plēšanās par projektu iegūšanu. Problēma arī tajā, ka to, kāds būs šo projektu rezultāts, arī praktiski nevienam nav jāzina. Trūkst valsts atbalsta. Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jāiedala institūtiem konkrēti projekti ar konkrētiem mērķiem, paredzot gala produktus, kas nepieciešami tautsaimniecībai. Tādā veidā izdotos izvairīties no situācijas, kad institūti plēšas par Eiropas projektiem, solot zelta kalnus, bet nesasniedzot reālus rezultātus. Situāciju sarežģī arī vājā ražošana - vairums rūpnīcu ir slēgtas. Ludzā savulaik bija milzīgs lina pārstrādes kombināts, kur bija nodarbinātas lielas saimniecības. Tagad tā vairs nav.

 

Viens no pazīstamākajiem uzņēmumiem "Ogres trikotāža" pasludināts par maksātnespējīgu. Vai var teikt, ka tekstilrūpniecība Latvijā piedzīvo sliktus laikus?
Biju iestājusies par to, ka nedrīkst slēgt ne "Auroru" un "Ogres trikotāžu" - šie ir plaši pazīstami zīmoli, kas veicina valsts atpazīstamību. Biju gatava strādāt pie projekta, lai saglabātu tās. "Ogres trikotāža" Austrumeiropā ir ļoti labi pazīstams zīmols, kas zināms savas augstās kvalitātes dēļ. Tagad uzņēmuma iekārtas pārceltas uz Daugavpili, un nav pārliecības par to, ka būs sekmīgi rezultāti. Mums bija plašs tekstilražotāju loks, bet tagad tas ļoti sarucis. Palikušas nelielas ražotnes, kas vēlas nopelnīt un eksportēt uz Eiropu. Tomēr nav vēlēšanās ieguldīt lielu naudu, iepērkot materiālus. Tāpēc nevar cerēt uz augstu kvalitāti. Jāsecina, ka tekstila nozare Latvijā lēnām mirst. Turklāt nenotiek arī jauno tekstila inženieru sagatavošana, jo tādas specialitātes vairs nemaz nav, bet spējīgie dodas prom.

 

Spriežot pēc jūsu teiktā, zinātnieki ārzemēs atrodas labākā situācijā. Vai zinātniekus no Latvijas ielaiž ārzemju zinātniskajās struktūrās?
Tiek piedāvāta pieredzes apmaiņa starp vairākām Eiropas valstīm, kur pārsvarā aicina doktorantus - galvenokārt ideju apmaiņai. Mūsējie studenti turp dodas kā svaigas galvas. Būtībā notiek smadzeņu emigrācija. Jaunie, kuri tikko kļuvuši par doktoriem, vairumā dodas prom. Tieši turp, kur viņi redz izaugsmes un realizēšanās iespējas. Tam jākalpo par signālu valstij, kas zaudē talantīgus un ļoti gudrus jauniešus.

 

Man arī bija piedāvājums no kādas universitātes doties prom no Latvijas. Bija izteikts uzaicinājums kļūt par dekānu. Tā ir ļoti laba vieta, kur strādā ar biotekstilmateriāliem, tomēr nācās pateikties par iespēju un palikt. Bet jaunieši ceļas un brauc. Ārzemēs notiek laba gudru galvu zondēšana.

 

Tomēr interese par Latvijas izgudrojumiem ir pavisam minimāla. Ja viņi kaut ko grib, tad ideju nočieps. Ja runā par tekstilmateriāliem, tad, ja es redzu kādu patentu, es saprotu, par ko te ir stāsts. Un nav vairs nekādu problēmu izgatavot tādu pašu. Viņi taču nav muļķi. Kādēļ jāpērk patents, ja pietiek paskatīties un izdarīt tāpat, ja ne labāk? Pietiek ieskatīties patentu žurnālos. Viņiem nepieciešamas inovatīvas idejas. Viss cits - jaunas iekārtas un attīstīta ražošana - tur jau ir.

 

Kas jāpiedāvā, lai uzņēmējus ieinteresētu investēt izgudrojuma realizācijā?
Ar katru gadu izdomāt arvien jaunas lietas kļūst grūtāk. Zinātne pēdējo 50-60 gadu laikā izdarījusi milzīgu soli uz priekšu. Zinātnieki ir samulsuši, jo nezina, ko vēl var piedāvāt. Pasaules rūpniecībā ir pārprodukcijas krīze - nezina, kā lai pārdod jau saražoto. Jāsaprot, ka ideja nevar palikt aktuāla vairāk kā divus trīs gadus. Mums ir noteikts progresa līmenis, un uz tā bāzes rodas jaunas idejas. Lai ieinteresētu Eiropas koncernus, jāizdomā kaut kas tāds, līdz kam viņi paši nebija spējīgi aizdomāties, turklāt tas ir jāpasniedz tā, lai ideju tiešām nevarētu nosvilpt.

 

Šogad ir samazinājies patentu pieteikumu skaits, kas tiek skaidrots ar struktūrfondu plānošanas perioda beigām. Vai var runāt par izgudrotāju atkarību no tiem?
Atkarība ir ļoti liela. Universitāte zinātniekam maksā algu, vērā ņemot arī viņa patentu, publikāciju un doktorantu skaitu. Tāpēc zinātniekiem jālauza galva, kā to visu sasniegt. Lai gan patenti nepieciešami teju tikai ķeksīša pēc, tie maksā naudu. Tāpēc tiek izmantoti struktūrfondu līdzekļi. Piemēram, citur pasaulē patenta pieteikums nozīmē aizliegumu rakstīt zinātniskās publikācijas par savu izgudrojumu līdz pirmajai patenta publikācijai. Tomēr Latvijā uz to tik strikti neskatās. Pēc projektu beigām izgudrotājiem nereti nav līdzekļu, lai patentu uzturētu, tāpēc kādā mirklī tie vienkārši tiek slēgti.

 

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka jāiesniedz tikai tādi patenti, kas reāli tautsaimniecībā ir noderīgi un izmantojami. Nedrīkst patentēt muļķīgu vai nevienam nevajadzīgu ideju - jādomā par derīgām un vajadzīgām lietām, kā arī to, ko tālāk ar tām iesākt.